Lai arī robežas parasti saistās ar stingru noteiktību, tomēr mākslā bieži kāds tiecas iet tām pāri, paplašināt tās un iedot jaunu sajūtu par robežas jēdzienu. Tieši tāda ir Ineses Kalniņas fotoizstāde „Brīvās robežas”, kas no 25. aprīļa būs skatāma Kuldīgas novada muzejā.

Izstāde, kas paspējusi paviesoties Liepājā un Valmierā, nu ir atceļojusi arī uz Kuldīgu. Tā ir valmierietes Ineses Kalniņas dialogs ar pasauli un sevi. Dialogs par robežām – mākslā, mūsu uztverē un priekšstatos. Melnbaltās fotogrāfijas tradīcijās ieturēta personālizstāde, kurā māksliniece piedāvā aplūkot jaunu vīriešu kailfigūru studijas. Izstādē apskatāmie darbi uzsver raksturīgāko no jaunekļu formām, pārdzīvojumiem un vēstījuma. Izstādes darbi rosina radīt iztēlē savus tēlus, fantazēt par brīvības un robežu jēdzienu un būt atvērtam.

Šis akta žanrs ir kā izaicinājums ne vien pašas mākslinieces drosmei, bet arī skatītājiem un viņu priekšstatiem par mākslā rādāmo.

Bet, galu galā – „Kāpēc ne kaili vīrieši?” retoriski vaicā māksliniece.

Izstāde Kuldīgā skatāma līdz 31.maijam.

Kuldīgas novada muzejs Gunta Megne

24. februārī plkst. 18:00 kinoteātra “Rīga” Mazajā zālē notiks dokumentālās filmas “Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem” pirmizrāde. Tas ir jaunās režisores Ineses Vēriņas veidots vēstījums par divām unikālām fotoakcijām – “Viena diena Latvijā” (1987) un tās turpinājumu pēc divdesmit gadiem, 2007. gada 31. augustā. Filmas producents un finansētājs – uzņēmējs Viesturs Koziols.

1987. gada 28. augustā Latvijā risinājās nebijusi fotoakcija – vienas dienas laikā desmitiem Latvijas un ārzemju fotogrāfu iemūžināja dažādas Latvijas vietas un cilvēkus. Toreiz iecerētais fotoalbums, kas parādītu 1987.gada Latviju caur fotoobjektīva visu redzošo aci, netika izdots. Mainījās vara, sociālie un politiskie apstākļi, un bija jāaprit divdesmit gadiem, lai pāris entuziastu iniciēts notiktu fotoakcijas turpinājums.

“Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem” bija daudz vērienīgāka mēroga pasākums nekā padomju gados notikusī akcija. 1987. gadā fotogrāfu fiksējamo tēmu skaits sasniedza 500, bet “Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem” tematu skaits bija izaudzis jau līdz 1300. Arī pieaicināto fotogrāfu skaits bija daudz lielāks – 1987. gadā piedalījās 80 fotogrāfu, bet 2007.gada akcijā – 160.

2007. gada 31. augustā fotoaparātu klikšķi diennakts laikā skanēja visās Latvijas malās, un filmas “Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem” radošā komanda dokumentēja akcijas norisi, kas tika papildināta ar kadriem no 1987.gada akcijas un sabiedrībā zināmu un ietekmīgu personu un fotogrāfu viedokļiem par to, kā divdesmit gadu laikā ir mainījusies Latvijas valsts un tās iedzīvotāji.

Fotogrāfa un savulaik politiskā darbinieka Jāņa Krūmiņa viesošanās pie bijušā LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova viņa govju fermā Zaubē, kadri ar TV dīvu Ivetu Feldmani un viņas draudzenēm pirtī, ieskats bijušās valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas mājā un dārzā, viesošanās Iļģuciema sieviešu cietumā, dzīvnieku kapsētas apmeklējums, kadri no Krimuldas spermas bankas, lidojums gaisa balonā ar slavenāko Latvijas gaisa balonu pilotu Gunāru Dukšti – tā ir tikai neliela daļa no filmā attēlotajiem 31. augusta notikumiem un fotogrāfu piedzīvojumiem.

“Man toreiz tā ideja patika. Nofiksēt vienā dienā dažādas epizodes un to visu salikt kopā – tas likās ļoti interesanti,” atzīst Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuru 1987.gada akcijā iemūžināja operācijas zālē, bet 2007. gada augustā viņš jau kā valsts vadītājs Prezidenta pilī pieņēma ārzemju fotogrāfus.

Savas atmiņas par 1987. gadu filmā stāsta arī finansists Anrijs Lembergs un jurists Aivars Borovkovs, savukārt savu redzējumu par 20 gados sasniegto stāsta Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs. Šie un vēl daudzi citi sabiedrībā zināmi cilvēki 2007. gada fotoakcijā piedalījās to populāro personu vidū, kuru aizraušanās ir fotomāksla.

Filmā savās pārdomās dalās arī mākslinieki – modes mākslas pārstāvji Bruno Birmanis un Uģis Rūķītis, kā arī vairāki profesionālie fotogrāfi un akcijas “Viena diena Latvijā” organizatori.

“Šīs akcijas dokumentēšana un filmas veidošana bija lielisks izaicinājums. Gluži kā pašas akcijas rezultātā iegūtais fotomateriāls bija tik liels, lai pietiktu vēl vairākām grāmatām, tā arī safilmētais materiāls bija tik liels, lai pietiktu vismaz divām filmām. Un nevis tapēc, ka safilmētais materiāls bija daudzu stundu garš, bet tādēļ, ka tajā bija daudz vērtīgas informācijas un laikabiedru pārdomas par šo un aizgājušo laiku. Es domāju, ka esmu izdarījui pareizās izvēles un saglabājusi pašu svarīgāko esenci, kurai būtu jābūt tieši šajā filmā,” par filmu un tās uzņemšanu stāsta filmas režisore Inese Vēriņa.

Šī ir jaunās režisores Ineses Vēriņas (1986) debija šāda mēroga dokumentālo filmu uzņemšanā. Inese ir beigusi Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audio vizuālās mākslas nodaļu un kopš 2006.gada Inese studē Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļā. Kopš 2008.gada vada reklāmas aģentūru “White Cat”, kā arī ir interneta portāla “luxuries.lv” galvenā redaktore. 2005.gadā Inese veidojusi video noformējumu Dailes teātra izrādei “Māris Čaklais. Mīlnieks atgriežas noziegumvietā”, bet 2007.gadā Andrejsalā tika organizēta viņas personālizstāde “Kārtējās ekstāzes tuvums”.

Pēdējo 4 gadu laikā ir tapuši vairāki dažādu stilu video un animācijas darbi, ar kuriem māksliniece ir piedalījusies dažādās lokāla un starptautiska mēroga izstādēs un festivālos, piemēram starptautiskajā filmu festivālā “Ūdensgabali” (2006 un 2007) ar eksperimentālajām īsfilmām “Mazliet par sevi”(2006) un “Reibums”(2006), jauno mākslinieku izstādē “Nieze” (2007) ar video darbu “360″ (2006), internacionālajā mākslas festivālā “Sarajevas ziema 2008. Barikādes bez robežām” Bosnijā un Hercogovinā ar darbu “I am going up to the Sky” (2006), kā arī starptautiskajā festivālā “Shoot Me Film Festival” (2008) Nīderlandē ar darbu “Gold Digger” (2007).

Filmas tapšanā piedalījās jauni un atraktīvi cilvēki. Režisorei aisistēja žurnāliste Kristīne Melne, savukārt ar administratīvajām lietām palīdzēja Mārtiņš Brīniņš. Montāžas darbus veica pati filmas režisore Inese Vēriņa un pieredzējusī montāžas režisore Gunta Ikere. Mūzikas autors ir Eduards Čipots, Latvijas elektroniskās mūzikas scēnā plašāk pazīstams kā Edward D-tech.

Fotokonkursi ir ļoti interesanta un vērtīga padarīšana. Pirmkārt, tie dod iespēju radoši izpausties un parādīt savu māku, otrkārt, uzvaras gadījumā iegūt kādu balvu, treškārt, tas pat var izvērsties par patīkamu piedzīvojumu. Scenārijs varētu būt šāds – topošais konkursants rada tematisku foto vai arī piemēro konkursa tēmai savā arhīvā jau esošu uzņēmumu, un nosūta, kur prasīts. Nereti, ja iesniegšanas termiņš ir gana ilgs un dzīvē (kā jau dzīvē) notiek viss kaut kas interesants, konkurss un ar to saistītās cerības pat var tikt piemirstas vai vismaz zaudē aktualitāti. Tāpēc, protams, liels ir prieks, kad negaidīti tiek saņemta vēsts, ka tevis sūtītais foto ir uzvarējis, un dubultprieks, ja balvā ir solīts kāds smalks aparāts. Turklāt, ja tas nav pašmāju konkurss, bet to rīko, piemēram, kāda nozīmīga ārvalstu institūcija, tad iznākums var būt vēl patīkamāks – uzvarētājbildes autors tiek uzaicināts paviesoties ārvalstīs uz organizētāju rēķina. Tik daudz iespēju par vienas bildes cenu! Tieši tā notika ar Jāni Jurkovski. Bet – par visu pēc kārtas. Raksts publicēts žurnālā “Foto Kvartāls”, 2009, Nr. 1, 82. – 83. lpp.

Jānis Jurkovskis kļuva par uzvarētāju fotokonkursā, ko organizēja sociāldemokrātu apvienība “PES grupa” (The Group of the Party of European Socialists) Briselē. Konkurss tika rīkots fotoprojekta “European Works” ietvaros, kura mērķis bija izcelt Eiropas tautu savstarpējo mijiedarbību, kā piemēru uzrādot trīs “urbāno punktu”migrācijas plūsmas (Timišoara Rumānijā un Turīna Itālijā, Lodza Polijā un Dublina Īrijā, Belgrada Serbijā un Malme Zviedrijā). Šis projekts tika realizēts sadarbībā ar zinātnieku kolektīvu “Our Europe” un fotoaģentūru VU. “PES grupa” vēlējās tēmu paplašināt, tāpēc aicināja jauniešus vecumā no 18 līdz 25 gadiem no visām Eiropas pilsētām un reģioniem sūtīt savas versijas par tēmu “Starpkultūru dialogs”. Darbus varēja iesniegt laikā no 2008. gada 9. maija līdz 30. septembrim. 25. novembrī “PES grupas” mītnē Eiropas Savienības Reģionālajā komitejā (Committee of the Regions) tika atklāta izstāde, kur varēja apskatīt fotoprojekta “European Works” darbus, kā arī sešu konkursa “Starpkultūru dialogs” uzvarētāju uzņēmumus. Izstāde bija skatāma tikai nedēļu, bet nu izdots arī katalogs tālākai fotogrāfiju prezentācijai. Uzvarētāju kompānija, kā to paredz arī pasākuma tematiskā ievirze, bija diezgan raiba.

Autori bija no Polijas, Francijas, Itālijas, Anglijas, Spānijas un Latvijas. Jaunieši tika uzaicināti uz izstādes atklāšanu, kas viņiem deva iespēju pāris dienas padzīvoties pa Briseli, apskatīt pilsētas goda vietas, kā arī, protams, svinīgi saņemt balvu – Nikon D90 fotokameru ar visu nepieciešamo aprīkojumu. Nav slikti!

Latvijas pārstāvja Jāņa Jurkovska bilde ar nosaukumu “Déjà Vu” bija vistēlainākais un skatienu saistošākais attēls no uzvarētāju sešinieka. Pārējie pieci darbi bija tradicionālāki tēmas risinājumā, portretējot dažādu sociālo slāņu, tautu un rasu pārstāvju attiecības tādā “reklāmiskā” stilā. Jāņa fotogrāfija rāda mirkli, kad meitene ielūkojas skatlogā un, visticamāk, redz tur pati savu atspulgu, nevis īsto momentu pacietīgi gaidošo fotogrāfu. Viņas aziātiskie vaibsti attēlam piešķir vairāk estētisku kvalitāti, nevis liek domāt par Eiropas multikulturālās sabiedrības būšanām un nebūšanām. Fotogrāfijai piemīt “nomedīta” mirkļa burvība, ko, protams, pastiprina apstāklis, ka tā ir fiksēta uz filmiņas. Attēlā ir kaut kas klasisks un sirdi sildošs.

Jānis Jurkovskis ir liepājnieks, dzimis 1987. gadā. Ar fotogrāfiju sāka nodarboties pirms pieciem gadiem, kad vēl mācījās vidusskolā. Apguva to pašmācības ceļā. Agrāk spēlējis bungas grupā kopā ar draugiem, bet šo aizraušanos nācās pamest, tāpēc lūkojis, ko darīt tālāk. Brālim bija vecs Zenit uz skapjaugšas, paņēma un tā arī sāka bildēt. Viss kaut kas ar šo aparātu tika fotografēts, bet tomēr nekas īpaši nepatika. Tad nu otrs brālis uz Ziemassvētkiem uzdāvināja analogo “Canon” fotokameru. Tā tas arī turpinājies. Pašreiz Jānis ir aizrāvies ar veco platfilmu “Ļubiteļ”. Patīkot.

Par fotogrāfu Jānis sevi neuzskata. Tas vairāk ir kā hobijs. Aizraušanās ar fotogrāfiju kļuva par ierosmi viņa interesei par kino, ar ko viņš vēlas nodarboties profesionāli. Likās forši, ja bildes arī kustētos, tāpēc likumsakarīgi viņa izvēle ir operatora meistarība. Jānis gan labprātāk lieto angļu vārdu ‘cinematographer’ – kinematogrāfs. Operators esot tas, kas piespiež podziņu, bet kinematogrāfs – izdomā, kā viss filmā izskatīsies.

Pašreiz Jānis mācās Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā, pēdējā – 3. kursā. Rudens semestris tika aizvadīts Lisabonā (Universidade Lusofona de Humanidades e Technologias). Atpakaļ Tallinā viņš ir atgriezies tik tikko – janvārī. Tiek strādāts pie diplomdarba, kas ir paredzēts kā spēlfilma. Pamatā gan viņu interesē dokumentālais žanrs. Ļoti grib uztaisīt filmu par Liepājas Karostu.

Jāņa bildes lielākoties ir melnbaltas. Krāsas vairāk traucējot. Priekšroku Jānis dod filmiņām. Krāsu attēls un digitālais formāts, protams, arī tiek apgūts. Operatoram ir jāpārvalda plaša tehniku palete, lai katrreiz mācētu sasniegt vēlamo rezultātu.

Pamatā Jāni saista ielas fotogrāfija. Precīzāk, neinscenēti momenti – tā kā Magnum1, piemēram. Galvenais -cilvēki un vide, kurā viņi atrodas. Bet vispār Jānis uzskata, ka fotogrāfijas mūsdienās ir pārāk daudz. Tāpēc arī viņam patīk foto klasika. Tām fotogrāfijām ir lielāka vērtība. Iespējams, tas tāpēc, ka tad to bija mazāk. Cilvēki vairāk aizdomājās par to, ko dara.

2008. gadā Jānis ir strādājis pie vairākiem studiju darbiem, piedalījies divu pilnmetrāžas filmu tapšanā, ar kursabiedriem filmējis igauņu grupas Stella mūzikas video un, protams, arī fotografējis. Interese un aizraušanās ar fotogrāfiju pamudināja Jāni uzņemt fotogrāfa Leonīda Tugaļeva kinoportretu. Šajā 12 minūšu garajā filmā Jānis darbojās gan kā režisors, gan operators. “Leonīds Tugaļevs” (angliskais filmas nosaukums ir “Photographer”) tika iekļauta 9. Studentu īsfilmu festivālā “Sleepwalkers”, Igaunijas īsfilmu konkursa programmā. Interesanta pieredze tika gūta 2007. gada augustā, kad Jānis strādāja par portugāļu fotogrāfa Nelsona Dairesa asistentu projekta “Viena diena Latvijā pēc 20 gadiem” ietvaros. Īsāk sakot, Jānis ir darbīgs, cerīgs un apņēmības pilns rīkoties (domāju, ka investēt viņa daiļradē var droši). Līdz ar to novēlam viņam veiksmes ar diplomdarbu, kā arī radošus izaicinājumus un panākumus turpmāk. Bet lasītājiem varu teikt – piedalieties fotokonkursos! Šad tad ir pat ļoti vērts.

Raksta autore pateicas “PES grupai” par iespēju apmeklēt starptautiskā fotokonkursa “Starpkultūru dialogs” uzvarētāju izstādi Briselē.

Katrīna Teivāne, humanitāro zinātņu maģistre mākslās, Foto Kvartāls

Izcilajam fotogrāfam Gunāram Bindem 2008.gada 27.decembrī apritēja 75 gadi. Rīgas pilsētas izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa” atzīmēs šo notikumu ar plašu mākslinieka retrospektīvu izstādi “Meistars. Gunārs Binde. Fotogrāfija”, portālam “Delfi” pavēstīja izstādes veidotāji.

Izstāde tiks atklāta 29. janvārī un būs skatāma līdz pat 8. martam. Izstādes ideja pieder Inārai Kolmanei un Jānim Juhņēvičam no filmu studijas “Deviņi”. Izstādes kuratore – Sarmīte Sīle. Izstādes scenogrāfs – Andris Vītoliņš.

Izstāde sniegs ieskatu abās Gunāra Bindes mākslas jomās – fotogrāfijā un kino. Īpašos seansos izstādes laikā paredzēts demonstrēt Gunāra Bindes un Arnolda Plauža 1960. gados tapušās eksperimentālās filmas”Hallo Maskava” (1966. gads, 11 min), “Žurnāls “Māksla” Nr.1″ (1966. gads, 10 min) un “Salūts” (1975. gads, 11 min) no Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva. Notiks arī speciālas tikšanās ar mākslinieku un viņa domubiedriem.

Izstādē skatītāji varēs iepazīt no jauna vai atkal redzēties ar Gunāra Bindes darbiem, izprast meistara fenomenu, atklāt maz zināmas viņa daiļrades šķautnes – no pirmajiem šedevriem un vēl neredzētiem arhīva materiāliem līdz pēdējos gados tapušām jaunām foto sērijām. Izstādes materiālus paredzēts grupēt vairākās tematiskās sadaļās: teātris un kino, fotogrāfa Gunāra Bindes un mākslinieka Arnolda Plauža radošais tandēms, meistars un modeļi, portreti vai “cilvēki, kurus es satiku”, aktu sērija ar mākslas zinātnieci un modeli Sarmīti Sīli, darbu sērija “Lidojums”, pavisam nesen pabeigtā un Latvijā vēl neeksponētā darbu sērija “Erotika”.

Gunāra Bindes vārds un darbi ir plaši zināmi gan Latvijā, gan arī ārpus mūsu zemes robežām. Viņa autordarbi jau kļuvuši par fotogrāfijas klasiku. Plaši pazīstamie meistara veidotie Latvijas inteliģences portreti un sieviešu akti izceļas ar savu neatkārtojamo stilistiku, no momenta tvēriena dinamiskumu un dramatisma līdz poētiski liriskām noskaņām, piemēram, E. Smiļģa portrets, “Meitene ar krustiņu” u.c. Savā daiļradē mākslinieks konsekventi ir uzticīgs klasiskajai melnbaltajai fotogrāfijai un optiskajai fotokamerai, nepārstājot eksperimentēt ar formu un gaismu iespējām.

Viena no Bindes galvenajām tēmām vienmēr ir bijusi “sieviete”. Šī tēma ir kinorežisores Ināras Kolmanes jaunākās dokumentālās filmas “Akts” pamatā. Filma ir stāsts par mākslas darba tapšanu, par modeli un foto mākslinieku, par Sarmīti Sīli un Gunāru Bindi, par akta fotogrāfiju sēriju, kas joprojām tiek turpināta. Filmas īpašo stilistiku veiksmīgi papildinājusi arī viena no filmēšanas norises vietām – galveno varoņu drauga, mākslinieka Arnolda Plauža mājas studija, kā arī viņa paša klātbūtne, kas nu jau pārtapusi arī kinematogrāfiskā piemiņā draudzībai, kas radījusi unikālus mākslas darbus.