Es – lauku puika – esmu dzimis Cēsu apriņķa Dzērbenes pagastā 1930.gadā. Tēvs – amatnieks, vēlāk zemkopis. Kā tā laika liecinieks tapis visvairāk atzītais foto “Pusdienas”. Interese par fotogrāfiju radās ļoti agri. Savulaik, būdams vēl puika, skrēju pakaļ vīram ar trijkāji pār plecu, kad tas parādījās miestiņa centrā. Pats sāku bildēt 1945.gadā.

Liepājas pilsoņa statusu ieguvu 1960.gadā. Iepazīstoties ar Hubertu Stankeviču, sākās nopietns darbs fotolaukā – no pirmajām bildēm (lauku ainavas, sadzīves notikumi) līdz mākslas foto.

Sākot ar 1964.gadu, esmu piederīgs Liepājas fotoklubam, rīkojis personālizstādes un piedalījies fotoizstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Būdams “Optimistu kluba” biedrs esmu iemūžinājis šīs kopas pasākumus. Patīk bildēt interesantu un arī slavenu cilvēku portretus, reportāžas, sportošanu, arī lauku ainavas, zirgus…

Ar 1969.gadu sāku interesēties par fotovēsturi, mans lolojums ir foto vēstures kolekcija − atvērta 1977.gadā un sākotnēji atradusies Raiņa ielā 1 (saukts “Ūķis”). Kolekciju uzdāvināju Liepājai, un nu tā atradusi mājvietu K.Ukstiņa ielā. Prieks, ka daudziem ir interese par fotogrāfijas vēsturi.

No fotostudijas biedriem esmu viens no visvecākajiem un palicis uzticīgs analogajai fototehnikai, melnbaltajam foto, tā sacīt, pirkstu mērcēšanai. Ar gadiem sakrājušās pilnas atvilktnes ar fotofilmiņām un sakrāts apjomīgs fotodarbu arhīvs. Pašreiz aktīvā fotodarbība ir pieklususi un visa uzmanība tiek veltīta kolekcijai.

Jānis Lādītis, EsFIAP

Smiekli pagarina mūžu, un tāpēc varētu apgalvot, ka skatīties Ivara Grāvleja (1979) darbus nudien ir veselīgi. Vismaz tajos gadījumos, kad skatītājs jūtas patiesi uzjautrināts. Neņemoties spriest par autora īsteno pozīciju, varu piedāvāt savu interpretāciju, un tajā zināma loma ir humoram – tas ir bēgšanas līdzeklis, zāles tiem gadījumiem, kas nav ārstējami vai pārdzīvojami citādi.

Asprātības un rotaļas elements laikmetīgajā mākslā ir visnotaļ izplatīts paņēmiens, un, manuprāt, Ivars Grāvlejs triec jokus, turklāt reizēm visai melnus un riskantus. “Viss ir slikti”, un daudz veselīgāk ir visu uztvert tikpat bezjēdzīgi viegli kā dzīvību un nāvi Tarantīno filmās. To arī Grāvlejs dara, izmantojot savu privileģēto stāvokli mikroskopiskajā Latvijas mākslas kontekstiņā. Ar privilēģiju šajā gadījumā domāta augstākā izglītība fotogrāfijas jomā, kurai vajadzētu piešķirt ārkārtas autoritāti nozarē (jāpatur prātā, ka lielākajai daļai visu paaudžu fotogrāfu un fotomākslinieku Latvijā nav vispār nekādas akadēmiskās izglītības šajā nozarē, tik vien kā pulciņu, fotoklubu, lekciju, semināru un vasaras skolu apmeklējums). Jo, lūk, tieši Ivars Grāvlejs ir cilvēks, par kuru 2002. gadā Andrejs Grants teicis: “Grāvlejs faktiski ir viens no unikāliem gadījumiem, kad kāds no Latvijas varētu iegūt bakalaura grādu fotogrāfijā.” Šie vārdi lasāmi mākslas zinātnieces Ievas Lejasmeijeres rakstā par fotogrāfijas izglītības neesamību Latvijā “Gaidot Grāvleju” (Studija, Nr. 22 (februāris – marts), 2002, 50. lpp.).

Ir pagājuši seši gadi, Grāvlejs ir ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu fotogrāfijā, un var teikt, ka esam solīto sagaidījuši. Taču pavisam citā veidolā, nekā to, iespējams, iedomājās visi tradicionālās fine art photography piekritēji, kuri izprot pašu attēlu kā savrupu stājmākslas darbu, kam piemīt nozīmīgas un pārlaiciskas estētiskās kvalitātes, punctum, sirdsapziņa, “izšķirošais mirklis” un tamlīdzīgi cēli atribūti.

Viens no nedaudzajiem mazās Latvijas profesionāli izglītotajiem fotogrāfiem noliedz fotogrāfiskā attēla pašvērtību, turklāt dara to reti atriebīgi un indīgi. Piemēram, autors ir publicējis laikrakstā “Kultūras Forums” (2005–2007) absurdu “padomu” sēriju, kā vajag un kā nevajag fotografēt (“pielūkojiet, lai fotokameras objektīva vāciņš būtu noņemts” u.tml.). Lūdzis uz ielas sastaptus svešiniekus sevi nofotografēt un tad bildi izstādījis kā savu darbu (Excuse me, could you please take a picture of me?, 2005). Rādījis Rīgas mākslas dzīves elitei pornofilmas fragmentu savā mobilajā tālrunī un filmējis reakciju (videodarbs “Mobilais”, 2007, Rīgā eksponēts izstādēs “Mobilais muzejs”, 2007 un “Nelāgs joks”, 2008). Un, visbeidzot, iznesis cauri visus fotoamatierus tehnokrātus, izstādot programmatiskajā skatē “Medijs ir vēstījums? Latvijas mūsdienu fotogrāfija” (2008) fotokameru attēlu kolekciju, kas radīta sadarbībā ar krievu mākslinieku Avdeju Ter-Oganjanu.

Šajā izstādē atriebība un inde turpina plūst, un ar “konceptuāli dokumentālo fotogrāfiju izstādi par FAMU” Grāvlejs noslēdz loku, – viņš dekonstruē un demitoloģizē visu “fotogrāfijas mītu” pašā saknē (līdzīgi kā ar fotokameru attēliem skatītājam tika “parādīta” izglītība). Pats autors labprāt lieto vārdu “konceptuāls”, kurš gan, manuprāt, jau sen neko vairs nenozīmē. Grāvlejs ir arī apgalvojis, ka viņu “interesē vairāk strādāt sērijās un izmantot fotogrāfiju kā palīglīdzekli sevis izdomāto problēmu risināšanai” (Elcere L. Jaunais vilnis fotogrāfijā. Foto Kvartāls, Nr. 1 (5), 2007, Pielikums, 15. lpp.).

Jāsecina, ka viena no “sevis izdomātajām problēmām” ir medija kritika, kas ir visai neparasti Latvijas mūsdienu mākslas kontekstā, kur noteicošā noskaņa tomēr ir introspektīva melanholija un estētiski vai formāli meklējumi, kas nepārkāpj nekādas ētiskas robežas. Konsekventi pētot “vājos punktus” fotogrāfijas teorijā, praksē un mītos, Ivars Grāvlejs “sev izdomā” dumpinieka, pretinieka pozīciju, kura apstrīd kādu iedomātu fotogrāfijas izpratnes “meinstrīmu”, bet pagaidām, šķiet, netēmē nekur tālāk par deklaratīvu kritiku. Respektīvi, pašu darbu saturs top nozīmīgs un saprotams tikai pretnostatījumā pašam kritizētajam objektam (autoram zināmas vai iedomātas sabiedrības grupas priekšstatiem?). Kā anekdote “savējiem”.

Nav viegli atrast paralēles un asociācijas Latvijas mākslas pasaulē, kuras ļautu labāk saprast Ivara Grāvleja darbību, jo savā medijkritiskajā parodijas teātrī viņš ir visai vientuļš aktieris. Trāpīgi to raksturojis Vilnis Vējš pēc videodarba “Mobilais” noskatīšanās: “Grāvleja provokācija rosina negaidītu atziņu par mākslas vides sašķeltību un izolētu kopienu vienlaicīgu pastāvēšanu tajā. Jo slavenajiem un ne tik slavenajiem māksliniekiem ar savu “nepiedienīgo piedāvājumu” uzmācas nevis kaut kāds iznirelis, bet autors, kas pats jau pieskaitāms latviešu laikmetīgās mākslas “smalkajām aprindām”. Tomēr izrādās, ka vairākums uzrunāto prominenču viņu pat nepazīst. Ir, par ko padomāt, vai ne?” (Vējš V. Nelāgi izjokota skatītāja piezīmes. Studija, Nr. 62 (oktobris – novembris), 2008, 50. lpp.)

Pārsteiguma efekta izraisīšanā varētu būt zināma līdzība ar Kristiana Brektes darbiem, bet tikai formālā līmenī, jo Brekte nedz kritizē kādu mākslas mediju, nedz arī ironizē par kādiem aizspriedumiem un nebūt nenoliedz mākslas darba kā oriģināla, patstāvīga chef-d’oeuvre vērtību. Pasaules laikmetīgās mākslas kontekstā zināmas paralēles var saskatīt ar Berlīnē dzīvojošā britu mākslinieka Tino Segala (Sehgal) efemerajiem darbiem – performancēm un tableaux vivants. Tino Segala darbi eksistē bez jebkādām paliekošām pēdām, bez paša darba un bez darba dokumentācijas – kā mutvārdu tradīcija, kā instrukcija, kas nodota izpildītājiem. Grāvleja medijkritiskā pieeja attāli sasaucas ar Segala darbu Vācijas paviljonā Venēcijas mākslas biennālē (2005) – tukšajā paviljonā dejoja zāles uzraugi, ritmiski skandējot frāzi “Ak, cik tas ir laikmetīgi, laikmetīgi, laikmetīgi” (This is so contemporary, contemporary, contemporary). Segals noliedz mākslas darba priekšmetisko dabu, savukārt mākslas darba unikalitātes noliegumu definējis Sols Levits (LeWitt), viens no konceptuālisma un minimālisma tēviem, paziņojot, ka “viņa” darbu var izgatavot jebkurš, sekojot autora instrukcijai.

Abi noliegumi savā ziņā ir attiecināmi uz Ivara Grāvleja darbiem – tos nemaz nav jāapskata, pietiek, ka par tiem pastāsta. Piemēram, fotokameru attēli izstādē “Medijs ir vēstījums?” – viss top skaidrs, arī pašu darbu neredzot, un kontakts ar darbu nesniedz vēl kādu papildu izpratnes dimensiju vai emocionālu katarsi. Gan jau Ivars savā “koceptualizēšanā” nonāks tik tālu, ka pārstās izgatavot darbus kā reālas fotogrāfijas, tā vietā atrodot kādu netveramāku šī nicināmā, banalizētā un piesmietā medija kompromitēšanas un demitoloģizēšanas līdzekli.

Alise Tīfentāle – mākslas kritiķe, žurnāla “Foto Kvartāls” galvenā redaktore

27.novembrī atpūtas centrā “Libava” pulksten 18 Liepājas Tautas fotostudija rīkos fotoalbuma “Ceļš” atvēršanas svētkus. Šī vieta izraudzīta arī tāpēc, ka ilgu laiku te, Tirdzniecības kanāla malā, atradās Huberta Stankeviča dibinātās un vadītās Tautas studijas mājvieta un daiļrades centrs.

Bet Talsu tipogrāfijā iespiestais krāšņais izdevums, ko veidojusi datormāksliniece Maruta Bože, ir lielisks dāvinājums fotogrāfijas draugiem, atskatoties uz studijas pastāvēšanas 50 gados paveikto.

Albumā aplūkojami 12 pašlaik aktīvāko vecākās, vidējās un jaunākās paaudzes studijas dalībnieku Irinas Tīres, Dainas Ģibietes, Māras Gudriķes, Gunāra Kopštāla, Jāņa Lādīša, Alfreda Niedola, Pētera Jaunzema, Vara Santa, Mārtiņa Sīļa, Arnolda Aigara, Ziedoņa Safronova, Mārča Grīnbarta krāsainie un melnbaltajā fototehnikā darinātie darbi. Lai skatītājiem būtu vieglāk iepazīt grāmatu, sarīkojumā viņi varēs noskatīties audiovizuālu tās satura izklāstu, par ko parūpējies Mārcis Grīnbarts. Paredzēta arī tikšanās ar autoriem, sarunas un diskusijas par fotomākslu un to, kāda tā bija vakar, ir šodien un varētu būt rīt.

15.vidusskolas otrā stāva gaitenī atkal iekārtota izstāde, kas aicina skolēnus, skolotājus, arī pārējos ienācējus apstāties un palūkoties izliktajos fotoattēlos. To autori ir fotomākslinieka Gunāra Kopštāla vadītās fotostudijas dalībnieki. Šoreiz tēma bija dota “Mana Latvija”. Tas ir veltījums Latvijas Republikas 90.gadadienai. Apskatei izlikti astoņi lielformāta darbi, kuru autori ir dažādu skolu audzēkņi.

Bet visus šos darbus vieno vēlme saskatīt Latviju, Liepāju procesos, notikumos un vienkārši ikdienā.

Daina Meistere, “Kurzemes Vārds”